Vakar ap 9 vakarā braucu uz mājām pa pagasta ceļu, uz ceļa izveidojies “melnais ledus”, kā rezultātā pat ar jaunām ziemas riepām ir problemātiski veikt asus manevrus, jo vienkārši slīd. Priekšā ieraugu braucam pagasta ziemas dienesta auto (aptuveni 20 gadu vecs GAZ markas kravas auto ar lāpstu priekspusē un smilts kaisītāju aizmugurē). Nopriecājos, ka pagasts uztraucās par iedzīvotāju drošību un kaisa ceļus.

Piebraucu tuvāk ,bet te ta nu tev bija: sniega tīrītājs brauc ar ieslēgtu dzelteno bākuguni, paceltu lāpstu un tukšū kasti smilšu kaisītājam. Par brīnumu uz maniem signāliem dotais ceļu uzkopsānas agregāts apstājās un tālāk sekoja šāds dialogs:

Es – Labvakar, vai jūs lūdzu varētu ne tikai braukāties pa ceļu, bet arī kaisīt ceļus ar smiltīm, citādi uz ceļiem ir melnais ledus un nevar normāli pabraukt?
Šoferis – Vai tiešām neprotiet braukt un izvēlēties pareizu braukšanas ātrumu?
Es – Nu bet jūs taču esiet pagasta ziemas dienests un nav nemaz tik grūti nospiest uz pogu lai nokaisītu ceļus
Šoferis – Pagastam naudas nav
Es – bet vizināties apkārt ir nauda?
Šoferis – a kas jūs tāds būtu ka prasāt?
Es- es esmu pagasta iedzīvotājs
Šoferis – es arī kopš 52.gada esmu pagasta iedzīvotājs un šodien tīrīju gan Dūņezeru gan Kadagu.
Es – bet tas jau netraucē slidenos ceļus nokaisīt
Šoferis – pagastam nav naudas smiltīm, tāpēc braucu un nekaisu…

Tā mūsu saruna beidzās – ziemas dienesta auto aizbrauca tālāk vizināties apkārt, bet es aizbraucu lēnītēm uz mājām…
Laikam jau tā  tagad ir plānots taupīt, izdevumus samazinot par 15%. Rezultātā pagastam naudas benzīnam pietika, bet piepirkt smiltis kautkā aizmirsās, tad nu lai manta neietu zudumā un darbs ķeksīša pēc būtu izdarīts, nākas pa vēliem vakariem braukāt apkārt un izlietot degvielu…